Degvielas kartes un PVN atskaitījums

Pakalpojums

Uzņēmēji, iegādājoties degvielu, bieži izmanto degvielas kartes, ko piedāvā ārējs subjekts. Degvielas kartes ļauj elastīgi norēķināties par iegādāto degvielu. Likumsakarīgi, ka arī uzņēmējus, kuri ir aktīvi PVN maksātāji, interesē iespēja atskaitīt PVN par iegādāto degvielu. Turpmāk tekstā skaidrosim, vai ir iespējams atskaitīt PVN par izdevumiem, kas veikti, izmantojot degvielas karti.

Degvielas kartes darbības principi

Sākumā paskaidrosim, kā darbojas degvielas karte. Nu, mums šeit ir darīšana ar trim subjektiem: degvielas uzpildes staciju, degvielas kartes operatoru un klientu (nodokļu maksātāju). Klients uzpilda degvielu degvielas uzpildes stacijā, bet par to maksā nevis tieši stacijā, bet gan kartes operatoram. Tikai operators nokārto saistības ar konkrētu degvielas uzpildes staciju. Šāda risinājuma pieņemšana ļauj klientam pārcelt maksājuma datumu par degvielu, jo tas tiek darīts, pamatojoties uz operatora izrakstīto kolektīvo rēķinu. Pateicoties tam, klientam nav katru reizi stacijā jāmaksā par degvielu.

Līdz ar to saskaramies ar situāciju, kad klients uzpilda degvielu tieši degvielas uzpildes stacijā, taču rēķinu par degvielu vispirms DUS izraksta operatoram, bet pēc tam operators savam klientam izraksta rēķinu par degvielas karti.

Līdz ar to, tā kā degvielas kartes aptver trīs vienības un preces (degviela) tiek piegādātas tieši no pirmās vienības (degvielas uzpildes stacijas) pēdējam entītijam (klientam), var pieņemt, ka mums ir darīšana ar ķēdes darījumu. Saskaņā ar Art. 7 sek. PVN likuma 8. pantu, ja vairākas vienības piegādā vienas un tās pašas preces tādā veidā, ka pirmais no tiem preces piegādā tieši pēdējam pircējam, tiek uzskatīts, ka preces ir piegādājis katrs no subjektiem, kas piedalās šajās darbībās. Līdz ar to šāda kvalifikācija ļauj secināt, ka degvielas uzpildīšana ar degvielas karti ir preču piegāde.

Diemžēl iepriekš minētais jautājums izraisīja daudzas interpretācijas šaubas, kas galu galā nozīmēja, ka EST risināja šo problēmu. 2019. gada 15. maija spriedumā C-235/18 norādīts, ka sniegtās degvielas kartes nav preču piegāde, bet gan pakalpojums, uz kuru attiecas atbrīvojums no nodokļa. Tas ir pakalpojums, kas aprakstīts Art. 43 sek. 1 PVN likuma 38. punkts. Šis noteikums nosaka, ka no nodokļa ir atbrīvoti kredīta vai naudas aizdevumu izsniegšanas pakalpojumi un starpniecības pakalpojumi kredīta vai naudas aizdevuma pakalpojumu sniegšanā, kā arī aizdevēja vai aizdevēja veiktā kredīta vai naudas aizdevumu pārvaldīšana.

Minētajā spriedumā Tribunāls norādīja, ka degvielas karšu jomā nevar runāt par preču piegādi, jo degvielas kartes kalpo kā parasts instruments degvielas iegādei. Līdz ar to nenotiek degvielas tālākpārdošana, bet gan tikai starpnieks pirkuma darījumā starp klientu un degvielas uzpildes staciju.

Šāda degvielas karšu noteikumu interpretācija parādījās arī Polijas jurisprudencē. Piemēram, var norādīt uz AT 2012.gada 14.augusta spriedumu lietas ref. nr.I FSK 1177/11.

Doktrīnā ir strīds par pareizu darījumu klasifikāciju ar degvielas kartes izmantošanu. Šie darījumi tiek uzskatīti par ķēdes piegādēm vai par finanšu pakalpojumiem, kas atbrīvoti no PVN.

Sāciet bezmaksas 30 dienu izmēģinājuma periodu bez jebkādām prasībām!

PVN atskaitījumu un degvielas kartes

Kā mēs atceramies, saskaņā ar Art. 86 sek. PVN likuma 1. pantā, ciktāl preces un pakalpojumi tiek izmantoti ar nodokli apliekamu darbību veikšanai, nodokļa maksātājs, kas minēts 1. 15, ir tiesības samazināt maksājamā nodokļa summu par priekšnodokļa summu. Kā paredzēts Art. 86 sek. PVN likuma 2. panta 1. punktā priekšnodokļa summa ir to nodokļa summu summa, kas izriet no nodokļa maksātāja saņemtajiem rēķiniem par preču un pakalpojumu iegādi.

Iepriekš minētā vispārīgā noteikuma kontekstā ļoti svarīga kļūst pareiza ar degvielas karti veikto darījumu klasifikācija. Jo, ja mēs pēc EST sprieduma pieņemam, ka šis ir ar PVN neapliekams pakalpojums, tad rēķins, ko klients saņēmis no degvielas kartes operatora par šīs kartes lietošanu, nedod tiesības atskaitīt priekšnodokli. Šāds rēķins dokumentē pakalpojuma sniegšanu, kas ir atbrīvots no nodokļa saskaņā ar Art. 43 sek. 1 PVN likuma 38. punkts, kas nozīmē, ka tajā nav iekļauta atskaitāmā nodokļa summa.

1. piemērs.

Operators nodrošina uzņēmējam degvielas karti. Pieņemot, ka šis ir ar PVN neapliekams pakalpojums, operatora uzņēmējam izrakstītais rēķins būs neto summā bez PVN likmes un bez PVN summas. Uzņēmējs no šī rēķina nevar atskaitīt priekšnodokli.

Interesanti, ka, neskatoties uz EST spriedumu mūsu apspriestajā jautājumā, joprojām ir vērojamas nodokļu iestāžu interpretācijas, ka darījumi ar degvielas karti ir preču piegāde, piemēram, Valsts nodokļu informācijas direktora septembra interpretācija. 5, 2019, Nr.0112- KDIL1-1.4012.258.2019.1.MW. Tāpēc raksta turpmākajā daļā analizēsim gadījumu, kad degvielas karte tiek uzskatīta par ķēdes darījumiem.

PVN atskaitīšana ķēdes darījuma ietvaros

Kā jau minējām, ķēdes darījuma būtība ir tāda, ka preces izdod pirmais subjekts secības pēdējai entītijai, starpniekiem piegādes sūtījuma fiziskajā īpašumā nemaz nav. Ir būtiski, lai katrai no trim personām būtu tiesības rīkoties ar lietu kā īpašniekam, kas ir preču piegādes būtība.

Viena no preču atsavināšanas tiesību kā īpašnieka izpausmēm ir spēja noteikt preču piegādes termiņus, kas nodokļu iestāžu ieskatā ir ļoti svarīgi, lai varētu runāt par ķēdes darījumu. Liela nozīme ir līguma noteikumiem starp preču piegādātāju, degvielas kartes izsniedzēju un citiem ķēdes subjektiem.

Nodokļu iestādes uzsver – ja no līguma satura izriet, ka kartes operators ietekmēs būtiskus elementus, kas veidos konkrētās preces apgrozījumu, tad jāuzskata, ka viņš ar konkrēto lietu atsavinās kā īpašnieks, proti, ir aktīvā puse darījumā, kurā nākamreiz piegādi veiks (uzskatīs par veiktu) šī persona.

Savukārt, ja līgumā ir noteikts, ka operators iekasē no klienta maksu par kartes izsniegšanu un apkalpošanu, bet tajā pašā laikā viņam nav lemttiesību par būtiskiem ar preču piegādi saistītajiem elementiem, piemēram, vai neveido preces cenu un tās iegādes nosacījumus, kā arī neatbild par preces defektiem, jāuzskata, ka tas nav subjekts, ko varētu definēt kā piegādātāju, kas nozīmē, ka visu darījumu nevar aprakstīt kā ķēde.

2. piemērs.

Operators nodrošina uzņēmējam degvielas karti. Līgums liecina, ka operators ietekmē degvielas cenu un piegādes nosacījumus, kā arī ir atbildīgs par precēm. Šajā gadījumā uzņēmēja degvielas iegādi iespējams kvalificēt kā preču piegādi ķēdes darījuma apstākļos. Apsaimniekotāja izsniegts kolektīvais rēķins par degvielas piegādi dod nodokļu maksātājam tiesības atskaitīt priekšnodokli.

Lai to uzskatītu par ķēdes piegādi, katram no trim darījuma dalībniekiem ir jābūt tiesībām rīkoties ar preci kā īpašniekam, t.i., jāspēj ietekmēt degvielas cenu un citus līguma noteikumus.

Ja ir izpildīti augstāk minētie nosacījumi, uzņēmējs, kurš izmanto degvielas karti, var atskaitīt PVN no degvielas iegādi apliecinošiem rēķiniem. Tomēr jāatceras, ka nodokļu iestāžu nostāja liecina, ka šāda atskaitījuma nosacījums ir tāds, ka darījumam jānotiek preču piegādes veidā ķēdes darījuma apstākļos. Šajā sakarā kartes operatoram ir jābūt tiesībām reāli rīkoties ar lietu kā īpašniekam, proti, tas ietekmē degvielas pārdošanas cenu, piegādes termiņus u.c. Lai no šāda rēķina atskaitītu PVN, piemērojam vispārējo atskaitījumu. noteikumiem.

Apkopojot šo rakstu, var norādīt, ka joprojām strīdīgs jautājums ir jautājums par PVN atskaitīšanas iespējām par izdevumiem, kas veikti saskaņā ar degvielas karti. Lai gan šis jautājums nonāca ES Tiesā, degvielas karšu darījumu kvalifikācija nodokļu likumdošanā joprojām tiek traktēta atšķirīgi. Taču, runājot par mūs interesējošo tēmu, varam teikt tikai to, ka PVN atskaitīšana iespējama tikai tad, kad degvielas iegāde ar degvielas karti atbilst nosacījumiem, lai atzītu, ka tā notiek kā daļa no minētā ķēdes darījuma. in Art. 7 sek. PVN likuma 8.