Nodokļa nodeva par līguma laušanu – vai tās ir nodokļu izmaksas?

Pakalpojums

Uzņēmēju starpā noslēgtajos līgumos parasti ir punkti, kas ļauj tos izbeigt apmaiņā pret kompensāciju. Iepriekšminētais ir nodrošināt, lai personas, kas veic pasūtījumu, nodrošinātu savas intereses. Līguma pārkāpuma gadījumā pārdevējs vai saņēmējs patur maksu par līguma laušanu.

Ko var uzskatīt par atskaitāmām izmaksām?

Saskaņā ar Art. 15 sek. 1992. gada 15. februāra Likuma par uzņēmumu ienākuma nodokli (UIN likuma) 1. pantu, nodokļa atskaitāmās izmaksas ir izmaksas, kas radušās, lai gūtu ieņēmumus no ieņēmumu avota vai saglabātu vai nodrošinātu ieņēmumu avotu, izņemot izmaksas. kas uzskaitīti mākslā. 16 sek. 1.

Lai nodokļu maksātāja izdevumi būtu atskaitāmi no nodokļiem, tiem jāatbilst šādiem nosacījumiem:

  • ir jāsedz nodokļu maksātājam, t.i., galu galā tas jāsedz no nodokļu maksātāja aktīviem (tie nav nodokļu atskaitāmie izdevumi, izdevumi, kas nodokļu maksātāja darbībai radušies personām, kas nav nodokļu maksātājs);

  • būt galīgam (faktiskam), t.i., veikto izdevumu vērtību nekādā veidā nevar atmaksāt nodokļu maksātājam;

  • būt saistītam ar nodokļu maksātāja veikto uzņēmējdarbību;

  • mūzika, kas radusies, lai iegūtu, saglabātu vai nodrošinātu ieņēmumus vai ietekmētu gūto ieņēmumu apjomu;

  • jābūt pareizi dokumentētam;

  • to nevar iekļaut izdevumu grupā, kas nav uzskatāmas par nodokļa atskaitāmām izmaksām.

Iepriekš minētais nozīmē, ka visi radušies izdevumi, izņemot tos, kas izsmeļoši uzskaitīti attiecīgajos Uzņēmumu ienākuma nodokļa likuma noteikumos, var būt ar nodokli atskaitāmas izmaksas, ja vien tie ir cēloņsakarībā ar gūtajiem ienākumiem, tostarp ar mērķi uzturēt vai nodrošināt darbību. no ienākumu avota.

Maksa par līguma laušanu – vai tās ir ar nodokli apliekamas izmaksas?

Iesākumā jāuzsver, ka izdevumi juridiski ir jāklasificē kā izmaksas, kas tiek iegūtas, ņemot vērā konkrētās lietas apstākļus. Ņemot vērā objektīvs kurā izmaksas radušās, vissvarīgākais ir noteikt izmaksu un ieņēmumu cēloņsakarības raksturu. Izmaksu saistīšana ar konkrētiem ienākumiem var radīt sekas, kas ir pretrunā ar likumdevēja gribu, kas de facto piešķīra nodokļu maksātājam, pirmkārt, tiesības novērtēt konkrētas izmaksas saistībā ar to saistību ar ienākumu avotu. Jāuzsver, ka nodokļu likuma noteikumi neierobežo izmaksu un ieņēmumu attiecību tikai ar tiešu saistību.

1. piemērs.
Uzņēmums nodarbojas ar enerģijas izcelsmes sertifikātu tirdzniecību. Tā ir noslēgusi līgumu ar lielu korporāciju, saskaņā ar kuru iegādāsies un pēc tam tirgos izcelsmes sertifikātus par noteiktu cenu. Līgumā teikts, ka uzņēmums var lauzt līgumu. Tomēr līguma pārkāpšanas gadījumā pircējam ir jāmaksā savam darbuzņēmējam liela kompensācija. Ar likuma izmaiņām saistītā sertifikātu tirgus sabrukuma rezultātā uzņēmums bija spiests lauzt līgumu un maksāt nodevu. Uzņēmumam nav zināms, vai par līguma laušanu izmaksātā kompensācija ir uzskatāma par nodokļa atskaitījumu.

Iesākumā jāatzīmē, ka līguma noslēgšanas brīdī uzņēmums nevarēja paredzēt, ka tiesiskās vides izmaiņu rezultātā būtiski pasliktināsies situācija izcelsmes sertifikātu tirgū. Pircēja kā tirgus operatora līdzšinējā komercdarbība galvenokārt sastāv no tirdzniecības ar izcelsmes sertifikātiem. Līguma izpilde ir kļuvusi bezjēdzīga un uzņēmumam ārkārtīgi neizdevīga, pakļaujot to būtiskiem zaudējumiem. Zaudējumu apmērs varētu apdraudēt uzņēmuma finansiālo stabilitāti un līdz ar to arī ieņēmumus. Negatīvas izmaiņas noteikumos radīja nepieciešamību uzņēmumam veikt darbības, kas primāri vērstas uz ienākumu avotu saglabāšanu vai nodrošināšanu. Lēmums turpināt līguma izpildi ar sākotnēji noteiktajiem nosacījumiem apdraudēja tā stabilitāti un finansiālo likviditāti, kas savukārt radīja draudus ienākumu avota saglabāšanai. Ja līgums tiktu turpināts, uzņēmums radītu lielas nodokļu atskaitāmās izmaksas un varētu gūt ne tikai ekonomiskus, bet arī nodokļu zaudējumus. Interpretējot Regulas Nr. UIN likuma 15. panta 1. punktu, vērtējot konkrēta nodokļu maksātāja izmaksu racionalitāti, izmantojot faktu prizmu, kas radušies pēc ekonomisko lēmumu pieņemšanas dienas, jāvadās pēc veselā saprāta pieņēmumiem.

Saimnieciskās darbības procesā uzņēmējs tiecas ne tikai palielināt ieņēmumus, bet arī samazināt izmaksas to iegūšanai, kas abi ir jāatzīst globāli. Tāpēc runa ir par racionālu lēmumu šajā ziņā, vai dotie izdevumi (izmaksas) var objektīvi veicināt vēlamā mērķa sasniegšanu (ieņēmumu sasniegšanu vai to avota saglabāšanu vai nodrošināšanu), kas, protams, nenozīmē, ka šis mērķis tiks sasniegts. sasniegt.

Kas ir ieņēmumu avota drošība?

Nodrošinot ienākumu avotu, ir jāsaprot izmaksas, kas rodas, lai aizsargātu esošo (pamata) ienākumu avotu tā, lai šis avots droši funkcionētu. Ekonomiskajā realitātē noteiktu izdevumu rašanās var ierobežot izdevumus, kas ietekmētu iespēju gūt ieņēmumus no saimnieciskās darbības. Tādējādi, vērtējot konkrētas darbības ienākumu gūšanai racionalitāti, fakts, ka nodokļu maksātājs nav paredzējis konkrētu ekonomisko efektu, neizslēdz veiktos izdevumus kā nodokļos atskaitāmas izmaksas. Leģitīmi un racionāli ekonomiski lēmumi, kas sākotnēji pieņemti noteiktos apstākļos, acīmredzami saistīti ar ieņēmumiem, negatīvu apstākļu maiņas dēļ var izraisīt (vai izraisīt) nodokļu maksātājam vajadzību veikt darbības, kuru mērķis ir nevis gūt ieņēmumus, bet gan galvenokārt saglabāt vai ienākumu avotu nodrošināšana.

Ņemot vērā minēto, jāņem vērā, ka uzņēmums, kas samaksājis maksu par līguma izbeigšanu, var tikt klasificēts kā nodokļa atskaitāmās izmaksas. Iepriekš minēto apstiprina Augstākās administratīvās tiesas 2018. gada 12. aprīļa spriedums (atsauces numurs II FSK 871/16).

Ņemot vērā iepriekš minēto, jāsecina, ka ekonomiski racionāli lēmumi, kas sākotnēji pieņemti noteiktos apstākļos, saistībā ar negatīvu apstākļu maiņu (piemēram, cenu pieaugums, pieprasījuma samazināšanās, izmaksu pieaugums, ekonomiskā situācija), var radīt nepieciešamību veikt darbības, kuru mērķis ir saglabāt vai nodrošināt ieņēmumu avotus un radīt izdevumus, kas var tikt klasificēti kā nodokļu izmaksas Regulas Nr. 15 sek. 1 u.p.d.o.p.

Taču uzņēmuma iesniegumā aprakstītie fakti uzskatāmi liecina, ka, pieņemot lēmumu pirms termiņa lauzt ražošanas zāles ar sociālo telpu un noliktavas nomas līgumu, sakarā ar ražotnes likvidāciju. vadījās no ekonomiskiem apsvērumiem – apzinoties, ka īpašuma turpmākā uzturēšana radīs izmaksas, kas nenovedīs pie paredzamo ieņēmumu sasniegšanas. Vienlaikus jāņem vērā, ka uzņēmums darbojās vairāk ražotņu, un līdz ar to atlīdzības izmaksu par nomas līguma pirmstermiņa izbeigšanu uzņēmums varētu uzskatīt par izdevumiem, kas vērsti uz ienākumu avotu saglabāšanu un nodrošināšanu - izņemšanu. no nerentablas ražotnes darbības ļaus pieņemt ekonomiskus lēmumus, kas ļauj gūt ieņēmumus pārējās uzņēmuma ražotnēs, t.i., saglabāt ienākumu avotu.

Tādējādi, ja kompensācijas maksai, kas samaksāta par līguma izbeigšanu, ir (vai var būt) ietekme uz gūto ieņēmumu apjomu, tai būtu jāveido ar nodokli atskaitāmas izmaksas.